Māksla

Mana māksla – izstādes, apraksti, idejas

Krāsu, formu vai cilvēku satikšanās nav vienkārši to summa – smalkās attiecībās notiek it kā ķīmiska reakcija, kurā rodas kaut kas daudz vairāk, kaut kas neparedzami citāds. Patlaban gleznoju lielus un mazus akvareļus – saules, kas satiekas. Iepriekšējos darbus un projektus skatīt zemāk.

Rakstiet, zvaniet: zaigaputrama@gmail.com, +371 29979282


SAULES SATIEKAS
Saules sāku gleznot, kad atgriezos no Londonas. Vienkārši gribēju sev mājās atgādinājumu par vasaras siltumu un gaismu. Ir tāds brīdis, kad saliktās krāsas un formas sāk mirdzēt. Nemirdz, nemirdz, bet tad kad kaut kas ir salicies pareizi un tās atdzīvojas. Es to sajūtu fiziski – kā vieglu vibrēšanu krūtīs. Tad zinu, ka ir atrasts. Citreiz stundām vēroju pusgatavo darbu, cenšoties sajust, kā tas grib virzīties tālāk. 


DOMINO
Viens no maniem skaistākajiem darbiem izstādīts tikai vienu reizi – laikmetīgās mākslas triennālē Prāgā (2008). Trīs mēnešus cilvēki spēlējās ar stikla kauliņiem uz fluorescējoši oranžā galda. Uzrakstus uz kauliņiem veido frāzes, ko manis aptaujātie draugi gribētu dzirdēt no sev svarīgiem cilvēkiem – I love you (mīlu tevi), you can fly (tu vari lidot), walk with me a while (nāc ar mani kopā kādu brīdi), it will all work out (viss nokārtosies), I wish you were here ( es gribētu, ka tu būtu šeit),  I have found you (esmu tevi atradis), you surprise me (tu mani pārsteidz), you are beautiful (tu esi skaista), well done (labi paveikts), super idea (super ideja), I'll guard you always (es tevi vienmēr sargāšu), we are connected (mēs esam savienoti).


NĀC, PAVASARI!
Izstāde “Nāc, pavasari!” (Lietišķās mākslas un dizaina muzejs, Rīga, 2006) bija mēģinājums izpaust alkas, atklājumus un apjēgu par būtiskām pārmaiņām domāšanā un uztverē, ko prasa mūsdienu laikmets. Desmit dienas es “dzīvoju" muzejā un apmeklētājiem piedāvāju izmēģināt vienu no Argentīnas tango pirmajiem vingrinājumiem – ar vieglu roku pieskārienu sajust otru cilvēku. Mani satrieca cilvēku bailes un nevēlēšanās pieredzēt šo brīnišķīgo savienojuma sajūtu. Protams, ne visi baidījās.

"Neesmu satikusi nevienu, kas tik drosmīgi un reizēm izmisīgi ir gatava "mirt", lai kārtējo reizi "piedzimtu". Šīs pārejas no viena perioda uz citu sazobējas ar laikmetu maiņām un personiskas izaugsmes periodiem." (Elita Ansone, Māksla Plus, 2006/5).


DAŽI DZEJOĻI 

Izārdīju savas kleitas, sašuvu kopā līdzeni un virsū ar roku izšuvu dzejoļus. Tā bija izstāde "Daži dzejoļi" (1999, Jāņasēta, Rīga). Pēc tam kādu mēnesi jutos tā, it kā visu sevi būtu izlikusi un būtu palikusi tikai čauliņa. Braucu trolejbusā un baidījos, ka nesaspiež.

Šī izstāde izmainīja manu dzīvi," – pēc pieciem gadiem teica nejauši satikta latviešu meitene Londonā.

PĀREJA
1995. gadā, pēc pārtraukuma, kad ilgi nedevās rokā īstais materiāls, beidzot kādā veikaliņā nejauši atradu metāla vadus – uzreiz sapratu, ka tie ir īstie. Izpirku visus, cik veikalā bija, un nākošos sešus gadus bija, ar ko strādāt. Tā – viegli – radās mana metālu sērija.
"Pāreja I" atnesa arī lielāko starptautisko atzinību – zelta medaļu Lodzas Starptautiskajā tekstilmākslas triennālē (1996).

MEŽS

Pēc akadēmijas beigšanas biju tekstilmāksliniece. Esmu noaudusi astoņus deviņus lielus gobelēnus un tekstilobjektus, izmantojot sagriezta auduma sloksnītes. Pašai tuvākais ir "Mežs" (400 x 170 cm, 1987). Tajā esmu ielikusi visu milzīgo – gan personīgo, gan valstisko – pārmaiņu dramatismu, kas sekoja drīz pēc tam.


Iepriekšējā
Koučings

Nav atbilžu

Email again: